"Kad biju bērns, augstpapēžu kurpes bija tikai mans sapnis. Katru reizi, kad uzvelku mammas nepiemērotās augstpapēžu kurpes, man vienmēr rodas vēlme ātri izaugt, tikai šādā veidā es varu valkāt vairāk un labākus augstpapēžu kurpes ar savu kosmētiku un skaistu kleitu, to es domāju par pieaugšanu."
Kāds teica, ka tā ir traģiska augstpapēžu vēsture, bet citi teica, ka katras kāzas ir augstpapēžu arēna. Es dodu priekšroku pēdējai metaforai."
Meitene, kura iztēlojās, ka savā pilngadības ceremonijā varēs valkāt vienu sarkanu augstpapēžu kurpi, ar ilgojošu sirdi apgriezās, apgriezās, apgriezās. 16 gadu vecumā viņa iemācījās valkāt augstpapēžu kurpes. 18 gadu vecumā viņa satika īsto puisi. 20 gadu vecumā viņa kāzās satika pēdējo sacensību, kurā viņa vēlējās piedalīties? Bet viņa sev teica, ka meitenei, kas valkā augstpapēžu kurpes, ir jāiemācās smaidīt un slavēt.
Viņa bija otrajā stāvā, bet viņas augstpapēžu kurpes bija atstātas pirmajā stāvā. Viņa novilka augstpapēdi un izbaudīja šī brīža brīvību. Nākamajā rītā viņa uzvilks savas jaunās augstpapēžu kurpes un sāks jaunu stāstu. Tas nav domāts viņam, tikai sev.
Viņai vienmēr ir patikuši apavi, īpaši augstpapēžu kurpes. Apģērbs var būt dāsns, un cilvēki teiks, ka viņa ir eleganta. Arī apģērbs var būt sasienams, un cilvēki teiks, ka viņa ir seksīga. Bet apaviem jābūt tieši piemērotiem, ne tikai pieguļošiem, bet arī apmierinošiem. Tā ir sava veida klusa elegance un arī sievietes dziļš narcisms. Gluži kā Pelnrušķītei sagatavota stikla kurpīte. Savtīga un iedomīga sieviete to nevar valkāt pat ar nogrieztiem kāju pirkstiem. Šāds maigums ir paredzēts tikai dvēseles tīrībai un mieram.
Viņa uzskata, ka šajā laikmetā sievietes var būt narcistiskākas. Tāpat kā viņa toreiz novilka augstpapēžu kurpes un uzvilka jaunas. Viņa cer, ka neskaitāmas sievietes gūs spēku, kāpjot uz viņu brīvajiem un labi pieguļošajiem papēžiem.
